ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris

drink me

iesākšu atkal ar parastajiem vārdiem: sen neesmu te neko rakstījusi.
man ir klepus. un es ļoti gribu vasaru, vienkārši nenormāli. dienas paliek aizvien garlaicīgākas un nedēļas velkas ļoti ilgi. ļoti gribu braukt kaut kur, kur ir silti, cerams, ka sanāks ar skolotāju sarunāt lai palaiž mani prom no projektu nedēļas. varētu nosauļoties pavisam brūna (sun)
vēl esmu sākusi rakstīt arī stāstu, nezinu, ka tur sanāks, bet pagaidām es rakstu, un man vēl nav apriebies, tas ir labi. iekopēšu te, un ceru, ka kādam patiks.

10 decembris 7:55
"Kate, ātrāk lūdzu!": Māte sauc no pirmā stāva. Ir pirmdiena, 10. decembris un es ienīstu šo dienu. Es nekad nespēju laikā sataisīties, bez tam šodien man jāraksta kontroldarbs matemātikā, un jānodod darbs vizuālajā mākslā. Ieskatos spogulī, man pretī raugās divas tumši zilas acis un gaišblondi mati. Ļoti bieži sastopams tips. Sameklēju korektoru un pūderi, sāku to visu zieķēt sev virsū lai apslēptu lokus ap acīm dēļ slikti gulētās nakts. Meklēju tušu, taču nekur nevaru to atrast. Droši vien to pievākusi mazā māsa. Viņai tā noteikti vēl nav vajadzīga, jo mazajai ir tikai astoņi gadi. Meklējot tušu pamanu arī acu ēnas, kuras nevarēju atrast jau otro nedēļu. Aši uzklāju visu uz sejas, saklāju gultu, un skolas somai sitoties pret muguru rikšoju lejā pa kāpnēm.
Jūlija mani jau gaida. Mēs esam pazīstamas jau kopš bērnudārza, kad spēlējāmies vienā rotaļu mājiņā. Mums ir nerakstīts likums katru skolas dienu satikties pie kafejnīcas plkst. 8:15, bet šķiet, ka viņa jau ir pieradusi pie tā, ka kavēju.
"Nu, tad beidzot!": Viņa sauc, bet neizskatās dusmīga.
"Piedod.": Es nopūšos.
Jūlija pagrābj savu somu un mēs ejam uz stundu.
Klase ir svaiga un izvēdināta, jo šī ir pirmā stunda, un neviena klase telpā vēl nav bijusi. Tā ir mūzika, un skolotāja aizgājusi lai nokopētu darba lapas.
"Ak, mums nākamnedēļ vēl ir kontroldarbs latviešu valodā, un es to vielu nepavisam nesaprotu.": žēlojas pirmajā rindā sēdošā Annija. Viņas vidējā atzīme ir 9,2, un viņa ir nelabojama pielīdēja un zaurētāja. Aizmugures soli apspriež nedēļas nogales ballītes un alkohola cenas. Annija atmet ielokotos brūnos matus, un raksta savā kladē tā, ka pildspalva šņirkst gar papīru. Es knibinu penāļa rāvējslēdzēju, un peldu tam visam pa vidu.
12:07
Man patīk sapņot, pat ļoti. Dēļ bezmērķīgas lūkošanās ārā pa logu man ir bijušas neskaitāmas piezīmes. Visbargākā parasti ir matemātikas skolotāja, kuru visi sauc par Garo, jo viņa ir aptuveni 1,80 m gara, un Dievs viņu nav apveltījis ar pārmērīgu sievišķību. Pārsvarā es sapņoju par atrašanos kaut kur citur, kādā tīkamākā vietā piemēram pie jūras, vai arī cenšos iztēloties kāda būtu dzīve citur. Šāds sniegots laiks ir vispiemērotākais lai skatītos ārā pa logu, un sapņotu, jo no debesīm krīt milzu sniegpārslas un es nevaru turēties pretī kārdinājumam uz tām raudzīties.
Ejot mājās mēs ar Jūliju nopriecājamies, ka sniegs nav lipīgs, jo tas nozīmē, ka šodien mūs neviens neappikos. Mēs runājam par mācībām, apspriežam jaunākos pirkumus un klasesbiedrus. Es smaidu, kā modeles skatlogos, lai gan mani mājās sagaida čīkstoša mazā māsa un kaudze mājasdarbu. Saplacinu rokās krāsaino enerģijas dzēriena bundžiņu un atvados no Jūlijas.
"Čau, mazās, labi izskatāties šodien": Mums ar Aneti ejot pa gaiteni uzsauc kāds puisis no 9.klases.
"Nemuldi, labāk palaid garām!":Es viņam saku, un mēs ar Aneti iesmejamies. Puisis ir skaists ar tumšiem matiem un lielām acīm. Ejam tālāk pa gaiteni un iejūkam pūlī.
Pie latviešu valodas kabineta jau stāv pārējā klase. Jūlija aši cenšas izpildīt kādu mājasdarbu un ieraugot mūs pamāj ar roku.
nu, tā ja kādam patiks iekopēšu tālāk.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru